Jau trīs mēnešus, katru dienu ik pēc 20 minūtēm kaut kur pīkst modinātājs.
Mēs esam tik ļoti pārņemti ar pārpasaulīgām idejām, ka mums nav laika iet meklēt uzstājīgo modinātāju.
Jā, savā ziņā mēs esam iegrimuši dziļā miegā un modinātājs ik pēc 20 minūtēm atgādina, ka laiks pamosties. Bet mēs nemostamies, mēs smēķējam marihuānu un sildām kājas pie radiatora.
Mēs labāk izvēlamies pierast pie kārtējās zvanīšanas, tāpat kā pie lielpilsētas mašīnu trokšņiem un nemitīgās fona mūzikas. Pierast ir vieglāk nekā kaut ko mainīt.
Istabas stūrī stāv līdz griestiem kaudzē sakrāmētas grāmatas, otrā istabas galā ir divi kopā sastumti matrači, desmitiem segu un spilvenu, naktsgaldiņš un šķība nakts lampa, uz palodzes kūp vīraks, stāv bongs un tomāts.
Dienā, kad ievācāmies jaunajā miteklī – vecā krievu laiku mājā ar augtiem griestiem un piecām istabām, mēs patiešām lolojām lielus plānus, par to kā mēs remontēsim virtuvi, kasīsim nost veco eļļas krāsu un piešķirsim miteklim kaut kādu mūsdienīgāku skatu. Ir pagājis pusgads.
Mums ir aizsalis ūdens, virtuvē ir nulle grādi pēc celsija, mēs apdzīvojam vienu vienīgo silto istabu un īres maksa ir kāpusi katram par 30 latiem. Lolotās cerības aplauza tik ļoti uzstājīgā realitāte. Cik labi, ka mēs zinām īsāko ceļu, kā realitātei likt klusi pīkstēt stūrītī, gluži kā modinātājam.
Un nav jau tā, ka es nebūtu uzrakstījusi Tev miljoniem vēstuļu, kuras nenosūtītas sagūlušas atvilktnē. Un nav jau tā, ka šad tad nenotraucu no tām putekļus un nepārlasu. Vienā par mīlestību, vienā par draudzību, vienā par naidu, cita par piedošanu un galu galā arī par neko. Tā par neko ir mana mīļākā, bet tajā pašā laikā pārlieku vienkārša un paredzama – tā tukšā lapa.
Nesaistītas lietas savienot vārdos uz papīra lapas, tad no tās izlocīt putnus un cerēt, ka tie reiz lidos paši bez vēja palīdzības. Cerības skaistums jau arī ir tas, ka tā nekad netiek piepildīta, tā vienmēr ir kaut kur rokas stiepiena attālumā un, tad līdz ar vēju kā papīra putni, tiek aizpūsta.
Un nav jau tā, ka atspulgs sabojāts un priekšstats slikts, un nav jau tā, ka pasaulē ir kas cits kā vien nepārtraukta mijiedarbība starp to, kas ir un to, kam vajadzētu būt. Un nav jau tā, ka mēs netiecamies pēc tā, ko nevar dabūt, un reiz iegūto ar laiku nenomainam pret ko jaunu. Un nav jau tā, ka nav.
Un vislielākā laime man bija tad, kad papīra putni salija lietū nevis lidoja. Un visvairāk es mīlēju tad, kad man nebija ko mīlēt. Visskaistāk es dziedāju, kad neviens nedzirdēja un vislabākās idejas īstenoju, kad nebija kam palepoties. Un tad sapratu, ka visas manas vēstules sildīs mani ziemā, kad nebūs ar ko krāsni aizkurt. Ka neviens vārds neaisniegs Tevi, ka tie ir tikai mani putni galvā, kas saka, ka tu vispār esi. Tie putni, kas nelido, bet peld. Un tie peld pasaules straumē, paklausīgi un balti. No papīra.
Es aizgāju mājās un ieslēdzu gaismu. Tur neviena nav. Tieši tā es esmu. Katru dienu pēc darba, es aplūkoju tukšu sienu un domāju par to, ka ilgi vairs nē. Vienu dienu tur smaržos pēc vakariņām un tur būs kāds, kam pavēstīt, ka esmu atgriezusies mājās. Bet tagad… es aprakstu lapas vienu pēc otras, lai kliedētu tukšumu, ko Tu atstāji nekad neatnākot.
Bērnībā man mamma lasīja pasakas, par pelnrušķīti, par sniegbaltīti, par sarkangalvīti. Visi stāsti beidzās vienādi – vīrietis viņas izglāba. Toreiz tas šķita tik skaisti. Un tām daiļavām, kam tik ļoti nepaveicās, ieteica, nobučot krupi, jo tas pārvērtīšoties princī. Meitenēm šie stereotipi aizaug aiz ādas, citām mazāk, citām vairāk, bet dažas, kas jau paguvušas cītīgi skūpstīt krupjus, zinās teikt, ka reālajā dzīvē, reti, kurš krupis pārvēršas par princi, vairumā gadījumu tomēr tas tevi apčurās. Tas ir tas, ko patiesībā krupji dara. Un tie, daži, kas tomēr kļūst par princi, mēdz aiziet teikdami, ka vēlas kaut ko sev līdzvērtīgu, nevis pirmo, kas nobučoja.
Papētot pasakas šodien, izrādās ka Pīters Pens nav nekas cits kā viens no tiem puišiem, kas nekad nepieaugs, pat tad, kad viņam būs jau pāri trīsdesmit, Robins Huds nav nekas cits kā zaglis, kas slēpjas aiz cēlām idejām, savukārt prinči mēdz iemīlēties meitenēs no pirmā acu skatiena, kas liecina par lielām ārišķībām, daži no viņiem pat nespēj atcerēties savas mīļotās seju tik labi kā viņas kurpes vai kleitu.
Pasakas mums stāsta, ka naivas meitenes, galu galā tiek par savu naivumu atalgotas ar skaistu dzīvi, bet dzīve naivām meitenēm saka, ka viņas dabū pēc nopelniem, gan ļaunās pusmāsas, gan pamātes, gan viltus prinčus. Viņas netiek tālāk par septiņiem rūķīšiem, kuri nav nedz pietiekami gari, nedz pietiekami glīti, viņas turpina jautāt: vecmāmiņ kāpēc tev tik lielas ausis? un ticēt, kad atbild: Tas tādēļ, lai tevi labāk sadzirdētu. Un mednieks nekad neatnāk un nepasaka, tā nav vecmāmiņa. Un Pīters Pens pēc Vendijas atgriežas tikai tad, kad viņai jau ir cita ģimene, tad raugās suņa acīm un saka: Bet tu apsolīji, ka gaidīsi mani.
Mūsdienu pelnrušķītes, satiekot savas labās fejas, uztic tām savu sāpi, bet pēc tam noraugās kā jaukā krustmāte feja liekas vienā gultā ar viņas princi, viņa piedzeras, pazaudē kurpīti, kuru atrod nepareizais pusis, atgriežas mājās un tā vietā, lai šķirotu pelavas, sāk tajās burties. Nejauši kļūstot par raganu, viņa atskārš, ka arī sniegbaltītei taču ir princis, kāpēc gan neiedot viņai saindētu ābolu? Lūk, mūsdienu pasaka par meitenēm, kas nezina savu vērtību un puišiem, kas kā veikala skatlogā izvēlas savu naivo meitēnu, zinot, ka viņas visas alkst satikt savu glābēju, neviena nevēlas būt ļaunā un vientuļā. Un tā mēs, dāmas, viena otrai plēšam matus, cīnoties par prinčiem, kas spēj mūs atšķirt tikai pēc matu krāsas vai apģērba, vai nāriņas gadījumā, pēc kājām.
Tikmēr tas nabaga jaukais puisis, par kuru pasakās neraksta, sēž ar savu atrasto kurpīti mājās, šaustot sevi ar domām, par to, ka nekad nespēs sacensties ar tiem, kuri ir tik spoži un žilbinoši, pasaku tēliem.
Es eju mājās, kur laiks iet lēnāk, kur cilvēki runā klusāk, kur steigas nav. Es eju mājās, tur, kur sāku savu ceļu. Es veicu kilometru tūkstošus, tērēju asaru miljonus, lai maksātu par niekiem. Galu galā, atgriežos, lai teiktu, ka katra brūce un rēta bija tā vērta, bet tikai tādēļ, ka atgriezos pirmsākumā, apziņā, ka viss man jau ir un bija, arī pirms sāku ceļojumu. Tagad es atpūtīšos. Ieelpa, izelpa, klusums.
Un es viņam teicu, ka man tāda sajūta savāda, ka laika var būt par maz, bet viņš tikai smējās un atbildēja: tev pieder viss pasaules laiks.
Šī ziema ir ļoti auksta. Mēs dzīvoklī ik pa laikam sūdzējāmies par to, ka pie mums ir vēss, kaut gan radiatori vienmēr ir bijuši pietiekami silti.
Šis stāsts nebūs par to, kā cilvēkiem salst ziemā, šis stāsts būs par kārtējo notikumu virkni, kas izmaina pasaules redzējumu un prioritāšu sistēmu, ja ne pavisam, tad uz kādu laiku noteikti.
Cerot, iegūt siltāku dzīvokli, vienu vakaru regulējām spiedienu radiatoros. Un je ne aukstais lauks ārā, spiediens nebūtu nokrities tik zems, lai notiktu nelaime. Bet nekas uz šīs pasaules nenotiek uzreiz un tāpat vien. Vienam notikumam vienmēr seko nākamais, tikai tā rodas kopējā aina, notikumu pa notikumam, pamazām.
Dzīvokļa meitenes aizbrauca uz mājām, bet es paliku Rīgas miteklī viena. Atļāvos dzīvot skaistu, slinku dzīvi. Smēķēju (jā tomēr mēdzu to vēl darīt, lai piedod mana ģimene, man nav ko slēpt), pelnus berot izlietnē, kad tos noskaloju, ievēroju, ka ūdens paliek zilgans un puto. Pie sevis nodomāju: “O, tās mentola cigaretes gan dīvainas, diez no kādas indes tās taisa, ja jau ūdeni padara zilu”
Nākamā dienā bija kā jau diena, kārtoju māju, gaidīju mājās meitenes, vispār biju ļoti priecīga, bez kaut kāda izskaidrojama iemesla, ik pa laikam izdzēru kādu krūzi tējas, kopā kādas piecas. Vienu brīdī sajutu, ka vēders griežas, itkā nekas īpašs, tomēr visu nakti biju strādājusi klubā Kefīrs, pieļāvu, ka tas no negulēšanas. Tuvojoties vakaram, jutos arvien sliktāk. Mājās atbrauca Alise un domājām, ka varētu aiziet uz veikalu nopirkt ko ēdamu un uztaisīt vakariņas, kamēr viņa kaut ko man cītīgi stāstīja, man tā noreiba galva, ka šķita, zaudēšu samaņu. Ak dievs, tiešām jāiet izgulēties normāli. Paskatījos zelta talantus, padusmojos par to, cik slikti tie nofilmēti, palika arvien sliktāk, kuņģis sāpēja tā, ka ieraugot ēdienu vai ūdeni, gribējās vemt. Par iešanu uz veikalu vairs nekāda runa.
Eu, Simon, atnāc paskaties, es vārīju ūdeni un man viņš uzputoja, kas pie velna tas ir?
Atgriezām ūdens krānu, vispirms auksto – nekas. Tad karsto, no kura lija zils, putojošs ūdens.
Etilēnglikols jeb vienkārši sakot – tosols, ir indīga viela, kas nonākot organismā var nodarīt neatgriezeniskus bojājumus nierēm, vai lielākā devā, mēdz izraisīt nāvi, tam ir saldena garša un šajā gadījumā zila nokrāsa, nav smaržas.
Pasaucām saimnieku un es jau operatīvi pusstundas laikā biju ceļā uz slimnīcu, pieslēgta pie sistēmas. Patiesībā biju nobijusies, uz ziniet, kad cilvēks sabīstas, šķiet, ka simptomi ir vēl izteiktāki. Slimnīcā man izskaloja kuņģi, dabūju divus kārtīgus dūrienus roku artērijās, un divus mazāk sāpīgus vēnās. Simona ir nemirstīģa, un šajā reizē atmaksājās visas tās reizes, kad esmu norūdījusi sava organisma izturību. Tiku cauri ar nelielu izbīli, kairinātu kuņģi. Tagad jādzer daudz ūdens, lai izskalotu nieres, bet ar noteikumu, ka tas nav zils.
Kurš gan būtu iedomājies, ka aukstās ziemas un spiediena kastes mijiedarbības rezultātā, tosols iepludīs ūdensvadā. Paldies Dievam, mūsu dzīvoklim ir autonomā apkure un citi dzīvokļi netika skarti. Man saka, ka varētu kādu tagad vainot, bet es to nedarīšu. Esmu tikai dziļi pateicīga, ka šis notikums man iemācīja mīlēt un novērtēt savu dzīvi.
Pēc tam, kad apzinies, ka pasaulē var notikt tik daudz sakritību, kas var beigties letāli, es neapņemos būt uzmanīgāka, es apņemos dzīvot pilnvērtīgāk. Kaut tik nedaudz, lai katru vakaru varētu pateikt, ka šī diena mani darīja laimīgu. Dzīves sīkumi var izraisīt notikumu ķēdi, bet dzīves sīkumi nekad nav tik lieli, lai tiem pieķertos.
